Skip to content

Ik dienu mēs plašsaziņas līdzekļos dzirdam vārdu finanses. Nojausma par to, kas ir finanses ir daudziem, taču tik svarīgā nozarē ar nojausmu vien nepietiek un ir vajadzīga detalizēta izpratne par tā dažādiem aspektiem.

Termins “finanses” (latīniski – financia) ir naudas apgrozījums jeb līdzekļu kopums. Vienlaikus finanses ir mācība par naudas resursu izvietošanu. Finanšu izvietošana noris ieguldot līdzekļus un saņemot par to ienākumus – procentus, dividendes vai ieguldot līdzekļus materiālos resursos vai ražošanas līdzekļos. Tradicionāli finanšu ieguldījumu atdeve nav iepriekš paredzama, taču iepriekšējā pieredze var noderēt kā atbalsts lēmuma pieņemšanai. Par finanšu izvietošanas galējo atdevi var spriest tikai pēc noteikta laika, t.i. ar skatu atpakaļ.

Lai pārvaldītu finanses ir vajadzīgas zināšanas, kuras iespējams iegūt pašmācības ceļā vai apgūstot speciālus kursus dažāda līmeņa vispārējās vai augstākās izglītības mācību programmās. Zināšanas par finansēm ļauj pieņemt izsvērtākus lēmumus par savu vai savā rīcībā esošo finanšu pārvaldību, to izlietošanu un potenciāliem riskiem.

Finanšu aprite noris finanšu sistēmas ietvaros, kuru sīkāk iespējams sadalīt indivīda, mājsaimniecības, uzņēmuma, valsts, reģionālā vai globālā līmenī. Atsevišķi jāuzsver banku nozīme finanšu sistēmas darbībā, jo šīs iestādes palīdz nodrošināt ātrāku un efektīvāku finanšu plūsmu. Tiesa, šī sakarība nav spēkā, ja banku īpašnieki vai pārvaldnieki uzskata, ka riski, ko rada finanšu plūsma var apdraudēt pašu banku darbību. Spilgts piemērs tam ir Latvijas finanšu sistēmas darbība, kurā nepastāv spēcīga valsts īpašumā esoša banka, kas nodrošinātu finanšu plūsmu. Apstākļos, kad privātās bankas ir zaudējušas pamatīgus līdzekļus iepriekšējā ekonomikas krīzē to vēlme finansēt tautsaimniecību vai indivīdus ir maigi izsakoties minimāla. Šāda īpatnība bremzē Latvijas ekonomikas un tautsaimniecības kopumā attīstību un pierāda, ka valsts atteikšanās no pamatfunkciju izpildes apdraud tās pamatfunkciju realizāciju.

Finanšu nozari papildus iespējams iedalīt trīs kategorijās – (a) publikās finanses, (b) korporatīvās finanses un (c) personīgās finanses. Pie publiskajām finansēm pieder valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju īpašumā esošie finanšu līdzekļi. Publiskā finansējuma ieguldīšanai ir ārkārtīgi liela nozīme uz valsts tautsaimniecības attīstību. Pieņemot lēmumu par finanšu novirzīšanu, ir iespējams stimulēt vai gluži pretēji ierobežot noteiktas tautsaimniecības nozares. Korporatīvās finanses ietver juridisko personu rīcībā esošo finanšu līdzekļu izpēti, pārvaldīšanu un izlietojumu. Tieši korporatīvo finanšu pārvaldība veido lielāko naudas masas daudzumu globālajā ekonomikā. Tādi finašu instrumenti kā fjūčeri, opcijas un deriatīvi reti, kuram ko izsaka, taču globālā finanšu sistēmā to aprite vienas dienas laikā sasniedz vairākus triljonus dolāru. Protams, katrai no juridiskajām personām ir viens vai vairāki īpašnieki, no kuriem katrs pieņem lēmumus arī par personīgo finanšu pārvaldību. Lēmumi tiek pieņemti ar mērķi veikt pēc iespējas labākus ieguldījumus un savu naudas daudzumu, ja ne palielināt, tad vismaz nesamazināt. Arī visiem citiem indivīdiem, kas ikdienā pārvalda vien savu nelielo budžetu, kas sastāv tikai no algas un kādiem papildus ienākumiem ir jāspēj pārvaldīt savas finanses. Ja naudas plūsma ir pārlieku maza, var rasties vajadzība pēc aizdevumiem, bet no tā būtu jāizvairās, jo ilgtermiņā šāds lēmums noved pie savu ienākumu daļas samazināšanas un novirzīšanas juridisko personu finanšu palielināšanai.

October 12, 2015 / L B